Latvijas basketbola
Goda zāle

Cezars Ozers

Olimpiskās sudraba medaļas ieguvējs

Viens no Latvijas labākajiem saspēles vadītājiem un snaiperiem sešdesmitajos gados, VEF komandas līderis. Spēlējis Padomju Savienības izlasē.

Dzimis 1937.gada 11.jūnijā.

No 1958. līdz 1968.gadam spēlējis Rīgas VEF.

Latvijas čempions (1958).

Četrkārtējs PSRS čempionāta bronzas ieguvējs (1959., 1960., 1963., 1966.)

No 1957. līdz 1967.gadam spēlējis Latvijas izlasē, piedalījies divās PSRS tautu spartakiadēs un 66 spēlēs. Divkārtējs PSRS tautu spartakiādes bronzas ieguvējs (1959., 1963.).

1960.gadā spēlējis Padomju Savienības izlasē. Olimpiskās sudraba medaļas ieguvējs (1960).

«Pusaudža gados uz treniņiem mēroju ceļu pāri Daugavai. Pavasaros, kad ledum ejot izņēma pontonu tiltu, tas bija vesels ceļojums. Treniņam veltījām pusi dienas. Mums bija lielisks, neatkārtojams treneris — Augusts Raubens. Lai nu mūsdienu korifeji neņem ļaunā, taču tādu treneru, kādi manā jaunībā bija Raubens, Alfrēds Krauklis, vēl citi, šodien vairs nav. Īpaši vīri, kurus puikas redzēja tikai ar bumbu rokā un pie groza. Viņi dzīvoja basketbolā un mēs tiecāmies viņiem līdzi.

Ja sacīja: «Nāc uz VEF!», tad tu ņēmi savu koferīti, vešiņu, ķīniešu kedas (kas tolaik skaitījās super) un gāji, kur teikts. Man laimējās, jo nonācu vienā pārī ar pašu Raimondu Karnīti. No viņa bija ko mācīties! Parasti pirms spēlēm viss tika izbīdīts uz šaha galdiņa. Kombinējot dažkārt aizrāvāmies tiktāl, ka nokavējām iziešanu laukumā…

Kad ieviesa 30 sekunžu uzbrukumu limitu, vairs nevarēja tīt garās un gudrās kombinācijas. Man noteikumu izmaiņas nāca labumā. Biju labs metējs, taču spēlēs man pietrūka pašpārliecības. Kad limits gāja uz beigām, bumbu bieži piespēlēja man un Karnītis brēca: «Jāmet!!!» Tā, gluži piespiedu kārtā, kļuvu par snaiperi. Tā bija viena no īpašībām, ko novērtēja PSRS olimpiskās izlases veidotāji.

Tur muļķojās kā spiegu filmā. Jevgeņijs Aleksejevs, izlases treneris, braucienam uz Romu visiem spēkiem vilka savus ACSK puikas, un mani aizbīdīja uz jaunatnes izlasi. Bet tur man tika dots spēles laiks, un uzspēlēju pa pirmo. Izšķirīgajā dienā bija tāda nelāga jušana, ka starp četriem braucošajiem aizsargiem man neiekļūt — ar nolaistu degunu būs jāatgriežas Rīgā. Vakarā pienāca Valdis Muižnieks un sacīja: „Cezi, tu taču zini, ka brauc?” Man sirds vai otrādi apmetās, jo nekā es nezināju! Galva sareiba.

Domāju, ka Romā būtu varējis lietderīgi nospēlēt vairāk, nekā man tika atvēlēts. It sevišķi pirmajos mačos, kuros satriecošu sāncenšu nebija. Priekšsacīkstēs pasaules čempionei Brazīlijas izlasei zaudējām ar 54:58, bet finālstadijā viņus pieveicām ar 64:62. Iznāca sudrabs aiz tolaik neuzvaramajiem amerikāņiem. Tā bija mana pirmā un pēdējā medaļas PSRS izlasē. Sliktāks nekļuvu, taču mūsu laikos Savienībā bija daudz lielisku aizsargu.

Toties bija lieliska sajūta 1997. gadā Helsinkos, kad Latvijas senioru izlase pasaules meistarsacīkstēs uzveica tos pašus brazīļus. Mēs trīs ar Valdi un Maigoni tad nofotografējāmies kopā ar trim tā laika Brazīlijas izlases večiem — Amauri un citiem — piemiņai par 37 gadus senu pagātni. Tad viņi beidzot uzzināja, kur atrodas tāda Latvija…”

(No grāmatas "Vefiņš. Piecdesmit gadu piecdesmit stāstos")


Pastāsti draugiem: