Latvijas basketbola
Goda zāle

Skaidrīte Smildziņa-Budovska

Trīskārtēja pasaules, pieckārtēja Eiropas čempione

Izcila centra spēlētāja, ilggadēja TTT meistarkomandas un Padomju Savienības izlases līdere. Viena no pirmajām centra spēlētājām pasaules sieviešu basketbolā, kura prasmīgi darbojās arī tālu no groza. 1964.gadā atzīta par pasaules čempionāta labāko centra spelētāju un Mis Mundial.

Dzimusi 1943.gada 2.martā.

1958.gadā spēlējusi Rīgas VEF un Daugavā, no 1958. līdz 1972.gadam Rīgas TTT.

Latvijas čempione (1958.).

Divpadsmitkārtēja PSRS čempione (1960.-1969., 1971., 1972.), bronzas ieguvēja (1958.).

Vienpadsmitkārtēja Eiropas kausa izcīņas uzvarētāja (1960.-1962., 1964.-1969., 1971., 1972.).

No 1959. līdz 1971.gadam spēlējusi Latvijas izlasē, piedalījusies četrās PSRS tautu spartakiādēs un 88 spēlēs. Trīskārtēja PSRS tautu spartakiādes čempione (1963., 1967., 1971.).

No 1959. līdz 1968.gadam spēlējusi Padomju Savienības izlasē. Trīskārtēja pasaules čempione (1959., 1964., 1967.), pieckārtēja Eiropas čempione (1960., 1962., 1964., 1966., 1968.).

Trenera Arvīda Rasas audzēkne jau 15 gadu vecumā debitēja Daugavā, un palīdzēja komandai izcīnīt Padomju Savienības čempionāta bronzas medaļas. Nākamajā gadā Skaidrīte jau bija viena no tikko izveidotās TTT līderēm un tika uzaicināta Padomju Savienības izlasē. 1959.gada pasaules čempionāta izšķirošajā spēlē ar Bulgārijas izlasi 16 gadus vecā debitante guva 26 punktus, dodot izšķirošu ieguldījumu komandas uzvarā (51:38). Bija dzimusi jauna pasaules basketbola zvaigzne.

Skaidrīte Smildziņa-Budovska: "Tagad šķiet, ka es neieliku tik daudz darba treniņos, cik bija talants. Viss padevās, ko treniņos rādīja un lika darīt. Tā kā sākumā biju spēlējusi par aizsargu, labi redzēju laukumu un varēju iekļauties saspēlē.

Vai pasaules čempionei galva sagriezās? Nezinu... Kādam varbūt tā likās, bet pati domāju, ka nē. Biju ļoti priecīga, kad kursa biedri sagaidīja stacijā. Draugi palika, turpināju trenēties. Bet ar to spēli biju nodrošinājusi stabilu vietu PSRS izlasē uz ilgiem gadiem. 10 gadus nospēlēju pamatsastāvā. Kopā ar Silvu (Kroderi), vēl ar Uļu uzspēlēju kopā.

Mūsu duetu ar Silvu izveidoja treneris Oļģerts Altbergs. Toreiz jau ar diviem garajiem neviena cita komanda vēl nespēlēja, bet Altbergs izdomāja, kā mūs abas izmantot vienlaikus. Silva vairāk darbojās zem groza kā spēka spēlētājs, es — ārā, uz soda metienu līnijas. Man patika spēlēt tā tīrāk, tehniskāk. Dalīju bumbas, caur mani gāja kombinācijas. Altbergs bija ļoti labs psihologs, viņš mācēja mūs abas uzkurināt. Bijām gan partneres, gan konkurentes.

Mēs smuki spēlējām. Baudāmi. Bija komandas spēle, kurā visas tika pie vārda — garās, mazās, bija daudz kombināciju. Ja mūs ar Silvu piesedza, mazie meta no tālienes un mēs cīnījāmies. Ja mazos asāk sedza, mums palika brīvākas rokas. Un ļoti, ļoti laba aizsardzība. Es stāvēju centrā un komandēju, kas kurai jāsedz. It kā sedzām zonu, bet arī sadalījām cilvēkus.

Skatītāji to novērtēja. Zāles vienmēr bija pārpildītas. Kad Mežaparkā atklātajā laukumā Eiropas kausa finālā vinnējām čehietes, apkārt laukumam visos kokos bija sakāpuši cilvēki. Man bija tā — jo vairāk skatītāju, jo labāk spēlēju.

Zvaigzne? Uz ielas jau nevarēju paslēpties, daudzi pazina. Taču neesmu staigājusi pa ballēm, restorāniem. Man bija stingrs tēvs, bet vēlāk pašai pat prātā nenāca. Basketbols paņēma visu.

No spēlēm spilgti atmiņā palikusi tā pasaules čempionāta finālspēle 1959. gadā. Pirmais zelts ar VEF. Pirmais Eiropas kausa fināls Sofijā stadionā, pirms kura bulgārietes runāja tikai par to, ar cik punktu starpību uzvarēs, bet mēs viņas sasitām. Pirmās atmiņas jau ir visspilgtākās. Tikai - man nebija lemts kļūt par olimpisko čempioni, jo mūsu laikā sieviešu basketbols nebija olimpiskais sporta veids..."


Pastāsti draugiem: